Senās pasaules pravietojumu vietas cilvēkiem atklāja nākotni, pareģoja darījumos veiksmi un neveiksmi. Tādas bija: pravietojumu vietas Amona un Amfiārija, Delfu un Dodonas orākuls, Trofonija ala.
Jupitera Amona pravietojuma vieta atradās Lībijas stepēs. Tur bija viņa pagānu templis, kurš atradās stepes vidū, apūdeņots ar saules avota caurspīdīgo ūdeni. Elku, izlietu no vara, izrotātu ar dārgakmeņiem, iznesa birzē, kur tas atbildēja uz jautājumiem nevis ar vārdiem, bet ar zīmēm. Daudzus gadsimtus turpinājās Ammona valdniecība pār cilvēku kaislībām, bet Strabona laikā tā pavājinājās, bet Plūtarha laikā viņam vairs neviens neticēja.
Amfiārija pravietojuma vieta atradās uz Viotijas un Attikas robežas. Tur Amfiārijs parādījās sapnī un atbildēja uz jautājumiem. Kurš nav pamanījis, ka Amfiārija ietekme ir sasniegusi arī krievu zemi? Iecerētā parādīšanās sapnī, meitenei norādīja uz viņas likteni, un ir attiecināma uz viotiānu ticību.
Delfu orākuls, radīts par godu Pitijas Apollonam, atradās viotijas pilsētā Delfos, tās centrā. Delfos bija templis ar statuju, veidotu no lauru zariem, Kastalas avots, zelta trijkājis, kuru balstīja dzelzs drakons. Pitija, kuru priesteri iecēla trijkājī, apdūmota ar apreibinošiem augiem, trakumā, izdvesa pareģojušus vārdus. Delfu orākuls eksistēja divdesmit gadsimtus un krita tad, kad kristiešu reliģija atklāja tautām debesu patiesības.
Dodonas orākuls atradās epīru pilsēta Dodonā, kalna Tomari pakājē. Tur, svētajā birzē atradās templis, pravietisks ozols un minerālūdens avots. Trīs priesteri darīja zināmu Dodonas orākula lēmumu. Sēžot pie pravietiskā ozola viņi ieklausījās lapu troksnī, kuras kustināja vējš, un izteica atbildes jautātājam, vai arī gāja pie avota un ieklausījās tā skaņās, ko radīja ūdens burbuļošana, un pēc tā zīlēja.
Trofonija ala atradās Livādijas tuvumā. Templī, kurš bija uzcelts birzes vidū, stāvēja statuja, kura attēloja Eskulapu. Drūmajā alā, kura bija pilna ar dzīvniekiem un rāpuļiem, kurā skanēja vīriešu un sieviešu vaimanas un vaidi, sēdēja priesteri, lai sniegtu atbildes atnācējiem.
Senās pasaules buramā grāmata tika glabāta rakstveidā. Tautas, to cienot, neizlasīja nevienu slepeno rakstu. To lasīt drīkstēja tikai pravieši un izredzētie cilvēki, kuri bija ar viņiem apvienojušies, lai risinātu likteņus un lietas, tādas kā: melnā maģija, Sivillas grāmatas, Orfeja un Muzeja grāmatas, kabalistika.
Stāsti par melno maģiju ir tik seni, ka nav nekādas iespējas atklāt to rašanās sākumu. Mēs sastopam burvjus visu stāstu sākumos un to ietekme turpinājās līdz pat prātu izglītībai. Runā, ka tā eksistēja no pasaules sākuma un Hams to saglabāja plūdu laikā, akmenī. Hamu dēls, pazīstams pēc vārda – pie vieniem Mizraims, pie citiem Zoroastrs, pie trešiem Germess,- pēc sava tēva nostāstiem, pēc plūdiem atrada sava tēva slēptu grāmatu. Šī grāmata vairāk neeksistē: to iznīcināja debesu uguns. Ziņas par melno maģiju eksistēja Austrumu slepenajos tekstos. Zintnieki visvairāk bija sakoncentrējušies Ēģiptē. Faraoni, zintnieku ielenkti, rādīja dažādus melīgus brīnumus. Maģiju no Ēģiptes uz Grieķiju atnesa Orfejs, kurš slepenos tekstus nomainīja pret orģijām un sabatu. Krievu privātajā dzīvē melnā maģija ir pazīstama pēc nosaukuma Buramā grāmata. Veltīgi ir vaicāt gadsimtiem un cilvēkiem par slepeno tekstu atceļošanu uz tēvzemi. Tumšas, mūsu iedzīvotāju norādes par buramās grāmatas eksistenci ir tādas, ka tā ir sarakstīta nepazīstamiem burtiem, un kādreiz atradās Suhareva tornī. Mūsdienās, mūsu dzīvē, mēs diez vai satiksim cilvēkus, kuri pārrunā tēmas, kuras ir buramajā grāmatā, bet mūsu senči to apsprieda, viņi pat zināja daudzus nosaukumus šiem tekstiem. Tā izzuda Stoglāvā.
Sivillu grāmatas glabāja sievietes – sivillas, kuras bija apveltītas ar pareģošanas spējām un mācēja atklāt dieva gribu. Senajā pasaulē pavisam bija 12 sivillas.
Persijas Sivilla, kuru sauca par Sambetu, Noja līgavu, pareģoja ar divdomīgām dzejas vārsmām no savas grāmatas.
Lībijas Sivilla, ceļoja Samosā un Delfos, un kā runāja, pārmeta cilvēkiem elku pielūgšanu.
Delfu Sivilla, atradās Delfu templī, un pēc Diodora teiktā, pirmā saņēma Sivillas vārdu. Zinātnieki saka, ka Gomērs mācēja viņas sacīto saprast.
Eretrijas Sivilla pareģoja Trojas uzbrukumu, un pēc Evsēvija un svēta Augustīna teiktā, viņa zināja Moiseja grāmatas.
Kimmērijas Sivilla.
Samosas Sivilla.
Kumas Sivilla, pēc Deifobra domām, pati populārākā no visām, dzīvoja Kumā. Runā, ka viņas tēvs bija Apollonijs, bet māte Glavka. Šī sivilla pārdeva daļu no savām grāmatām Tarkvīnijam. Romā grāmatas tika glabātas Kapitolijas Jupitera templī, zem zemes, akmens urnā. Priesteri vērsās pie tām valstij grūtās, nesaprotamās situācijās. Laikā, kad Kapitoliju nodedzināja, bojā gāja arī sivillas grāmatas. Pēc tam tika sūtīti sūtņi pa visu pasauli, lai pierakstītu sivillu teikto, kurus pēc tam Augusts nolika pie Palatinas Apollona pjedestāla.
Hellespontas Sivilla pareģoja Solona un Krēza laika.
Frigijas Sivilla ceļoja ar saviem pareģojumiem Ahkifā un Galatijā.
Tibērijas Sivilla, tika apbrīnota Tibērijā.
Epīras Sivilla.
Ēģiptes Sivilla.
Krievu buramajā grāmatā neatrodam neko par Sivillu Grāmatām. Jāņem vēra tas, ka mūsu burvēm ir jābūt neglītām un briesmīgām vecenēm. Toties līdz mums, no rietumiem, ir nonākušas teiksmas par sivillām.
O.Ajsins „ Pasaules tautu zīlēšanas”