Ir svarīgi saprast, ka eskatrasensus nedrīkst salīdzināt ar universāliem zaldātiem, katrs no viņiem attīsta savas spējas. Ja, piemēram, atcerēties par muzikantiem, tad var teikt, ka no viena cilvēka sanāk labs pianists, bet no otra – diriģents. Viss ir atkarīgs no viņa iedzimtajām spējām.
Pēc veida, kā tiek saņemta informācija ( atkarībā no tā, kurš no sajūtu orgāniem ir vadošais) ekstrasensus iedala redzošajos, dzirdošajos un kinestētiķos. Redzošais ekstrasenss informāciju saņem spilgtu tēlu, zibošu bildīšu, burtu vai ciparu veidā. Citi tiešām dzird citu cilvēku domas, balsis. Tās var būt mirušo, sargeņģeļu un kādas citas balsis, tomēr zinātnieki neklasificē citas realitātes pārstāvjus, pieņemot, ka visa informācija nāk no viena avota. Visgrūtāk ir kinestētiķiem, jo viņi burtiski jūt visu, kas notiek, vai notika ar intereses objektu. Proti, slavenā ādas redze visbiežāk piemīt kinestētiķiem.
Pēc ampluā ekstrasensus var iedalīt bioenerģētiķos ( dziedniekos), gaišziņos (zinošos par pagātni) un gaišreģos (pareģotājos). Dziednieki izmanto savas spējas bioenerģijas pārvaldīšanā, lai iedarbotos uz pacienta ēterisko ķermeni, viņi var izārstēt tādas slimības, kā migrēnu, apaukstēšanos un čūlas slimības.
Šobrīd speciālisti ir pārliecināti, ka vislabākos rezultātus dod dvēseles un psiholoģisko problēmu dziedniecība. Ekstrasensi var palīdzēt iziet no depresijas, izārstēt fobijas, atbrīvoties no narkotiskās un alkoholiskās atkarības.
Gaišziņi palīdz ne tikai vienkāršiem pilsoņiem, bet arī tiesībsargājošām instancēm sarežģītu lietu izmeklēšanā. Medicīnisko zinātņu doktors un psihiatrijas profesors Mihails Vinogradovs, kurš ir pazīstams pateicoties programmai „ Ekstrasensu kaujas”, jau PSRS laikos pētīja šo fenomenu un aicināja gaišziņus palīdzēt cilvēkiem. Viņa darba grupas sastāvā ekstrasensi daudzkārt palīdzēja atrast nogalināto cilvēku ķermeņus, veiksmīgi nodarbojās ar pazudušo meklēšanu. Arī šodien ekstrasensi, kuri piedalās televīzijas raidījumā, palīdz atklāt noslēpumus. Bija gadījums, kad ekstrasensi apgāza policijas versiju par divu meiteņu – draudzeņu pašnāvību, precīzi aprakstot tā cilvēka izskatu, kurš viņas nogrūda no augstuma. Tiesībsargājošās instances atjaunoja lietu un turpina operatīvo darbību.
Vēl pārsteidzošāki panākumi ir ekstrasensiem, kuri strādā katastrofu vietās. Piemēram, pēc zemestrīces Irānā 1990.gadā, Krievijas glābēju komanda, kurai līdz brauca ekstrasensi, izglāba vairāk cilvēku, nekā ārzemju brigādes, apbruņotās ar sarežģītu tehniku. Ekstrasensi vienkārši precīzi norādīja vietas, kur atrodas vēl dzīvi cilvēki. Kopā ar Mihailu Vinogradovu ekstrasensi bija arī Černobiļā uzreiz pēc sprādziena, mēģinot noskaidrot avārijas iemeslus...Viņi saņēma nāvējošas radiācijas dozas, bet nesaprotamā veidā saglabāja sev pilnvērtīgu veselību.
Pats apstrīdamākais ekstrasensu darba aspekts – nākotnes pareģošana, gaišredzība. Pēc daudzu zinātnieku, kā arī visu cilvēku kopumā domām, nākotnei ir daudz varianti, un viena, konkrēta varianta pateikšana ir notikumu attīstības procesa programmēšana, kas pats par sevi var ierādīties nevis lietderīgi, bet postoši. Pieņemsim, ka cilvēkam pareģoja viņa nāves datumu. Ko viņš darīs, zinot par drīzo nāvi? Gatavosies cienīgai aiziešanai no dzīves, vai, varbūt, vienkārši psiholoģiski salūzīs. Ja, piemēram, māte uzzinās, ka viņas slimais bērns nomirs, vai tiešām viņai būtu jānolaiž rokas? Tāpēc psihologi iesaka vispār nezīlēt uz nākotni, bet starp praktizējošiem ekstrasensiem pastāv slepena noruna, izpaust tikai to informāciju, kura var cilvēkam palīdzēt izmainīt savu dzīvi tā, lai izbēgtu notikumu attīstības traģisko variantu. Jebkurā gadījumā nākotnes pareģošana – bīstama lieta. Par šo tēmu ir parādījusies pat profesionāla anekdote:” Gudrs ekstrasenss pareģo 100 gadus uz priekšu, bet dumjš – 1 gadu”. Skaidrs, ka pēc gada ir vieglāk pārbaudīt rezultātu, nekā pēc gadsimta.
Ja par to, kādu informāciju un kādā veidā saņem ekstrasensi, speciālisti aptuveni ir tikuši skaidrībā, tad jautājums par visu viņu zināšanu avotu, ir atvērts vēl joprojām. Protams, ka zinātniekus absolūti neapmierina Mihaila Vinogradova versija, par paralēlās pasaules smalkās enerģijas eksistenci, kurai superjūtīgi cilvēki saņem īpašu pieeju. Tomēr, lai cik dīvaini tas nebūtu, šī versija saskan ar reliģiozās pasaules uzskatu pamatiem, kaut gan baznīca – pirmā ekstrasensu pretinieku sarakstā. Atcerēsimies galveno kristietības doktrīnu – paradīzes un elles koncepciju. Tā arī ir tā pati paralēlā pasaule. Tikai tā, pēc ekstrasensu domām, nav sadalīta uz paradīzes dārziem un ugunīgo elli, bet ir dažādu būtņu apdzīvota, no kuriem arī saņem informāciju mēdiji un pravieši. Tur ir gan mirušo dvēseles, gan būtnes, kuras ir piesauktas palīdzēt cilvēkiem attīstīties, gan dabas spēki.
Starp citu, baltā un melnā maģija – tas ir nosacīts sadalījums. Enerģijai, pēc Vinogradova domām, nav pozitīva vai negatīva nokrāsa, viss ir tajā, kā to ekstrasensi pielieto un kā vārdā.
Vienīgais kompromiss, uz kuru gatavi ir iet zinātnieki ( tikai paši atvērtākie prāti), ir jautājuma par paranormālajām parādībām – pieņemt darba hipotēzi par vienota Zemes energoinformācijas lauka eksistenci, kurā ir gan pagātne, gan tagadne, gan nākotne. Šādu hipotēzi izvirzīja krievu zinātnieks Vladimirs Vernadskis, kurš pieņēma, ka apkārt Zemei veidojas lauks, kurā nospiežas un saglabājas visi cilvēka darbības, intelektuālās un jaunrades, produkti. Tomēr arī šī versija pagaidām vēl nav pierādīta. Tieši ar zinātnisku atklājumu par enerģijas un informācijas fundamentālo avotu, ar kuru strādā dziednieki un ekstrasensi, kļūs iespējams saprast dabas paranormālās parādības.