Pats senākais, nozīmīgākais un pats universālākais no visiem simboliem ir cilvēka ķermenis. Grieķi, persieši, ēģiptieši un hindi uzskatīja, ka cilvēka ķermeņa filozofiskā analīze ir obligāta etniskās un reliģiskās apmācības daļa. Visi mistiķi mācīja, ka likumi, elementi un Visuma spēki ir atraduši savu atspoguļojumu cilvēka ķermenī. Šo mācību būtība ir tas, ka katras lietas analoģija, kas eksistē ārpus cilvēka, ir atrodama cilvēkā. Visums, kas ir neaptverams savā apjomā un neizmērojams, savā daudzveidībā, atrodas aiz cilvēka saprāta robežām. Pat dievi, varēja apjaust tikai daļu no tā, kas bija viņu varenības avots.
Saprotot, ka velti mēģina, ar saviem intelektuālajiem spēkiem, tikt galā ar pārāko Visuma varenumu, senie filozofi novērsās no Visuma un sakoncentrējās uz cilvēku, kura ierobežotajā dabā viņi atrada un atrod noslēpumaino debesu sfēru izpausmes. Likumsakarīgs šīs prakses produkts bija slepenas teoloģiskas sistēmas izveide, kurā Dievs tika aplūkots ka Lielais Cilvēks, bet cilvēks – kā mazais dievs. Turpinot šo analoģiju, Visums tika aplūkots, kā cilvēks, bet cilvēks – kā Visuma miniatūra. Lielais visums tika nosaukts par Makrokosmosu, Lielo pasauli vai Ķermeni, bet Lielā Dzīve, vai garīgā būtība, kas kontrolē tas darbību, nosaukta par Makroprosofusu. Cilvēka ķermenis, vai cilvēka individuālais Visums, tika nosaukts par Mikrokosmosu, bet Dievišķā Dzīve, vai garīgā būtība, kas to vada, tika nosaukta par Mikroprosofusu. Pagānu mistiķi neofītus iepazīstināja galvenokārt par Makrokosmosa un Mikrokosmosa savstarpējām attiecībām, t.i. par Dieva un cilvēka savstarpējām attiecībām.
Vēl ilgi pirms tam, kad reliģijās parādījās elku pielūgšana, pirmie priesteri svētvietās lika cilvēka statuju. Šī, cilvēka figūra, simbolizēja Dievišķīgu Varu visās tās izpausmēs. Tādā veidā senči cilvēku apskatīja, kā konstantu grāmatu, kuras lasīšana ļāva viņiem atklāt ar vien vairāk debesu uzbūves noslēpumu, kuru daļa bija arī viņi paši. Ļoti iespējams, ka šī noslēpumainā figūra, kura atradās primitīvajos altāros, pēc savas būtības bija manekens, kurš bija apzīmēts ar rakstu zīmēm. Statuju varēja atvērt un apskatīties iekšējos orgānus, kaulus, muskuļus, nervus u.c. Katrai ķermeņa daļai bija slepena nozīme. Izmērītie orgāni tika pieņemti kā standarti, ar kuru palīdzību tika salīdzinātas dažādas kosmosa daļas. Tā bija varena, visaptveroša emblēma visām tām zināšanām, kuras bija priesteriem un praviešiem.
Pēc tam pienāca elku pielūgšanas laikmets. Mistērijas pamazām izzuda. Noslēpumi tika nozaudēti, un neviens vairs nezināja neko par figūru izcelsmi, kuras atradās altāros. Atcerējās tikai to, ka figūra bija svēta un svarīga Universālā spēka simbols, un beidzot cilvēka figūra uz altāra tika uzskatīta par dievu, pēc kura līdzības ir veidots cilvēks. Aizmirstot par mērķiem, kuriem kalpoja šīs statujas, priesteri pielūdza tās līdz tam brīdim, kad garīguma trūkums un nesaprašana, noveda pie tā, ka svētnīcas sabruka uz viņu galvām un statujas sadrupa kopā ar civilizācijām, kuras aizmirsa figūru nozīmi.
Pamatojoties uz pirmo teologu pieņēmumu, ka cilvēks ir izveidots pēc Dieva izskata un līdzības, iepriekšējo gadsimtu iniciētie prāti uzcēla monumentālu teoloģijas celtni, pamatotu uz cilvēka ķermeni. Mūsdienu reliģiozā pasaule ir pilnīgā nezināšanā par to, ka bioloģija ir tas stūrakmens, uz kuru balstās reliģijas pamats. Daudzi likumi, kurus mūsdienu cilvēki uzskata par dievišķīgiem, īstenībā ir dziļas pārdomas par cilvēka konstitūcijas niansēm un nebeidzamu atklājumu rezultāts no šīm pārdomām.
Gandrīz visās svētajās grāmatās var izsekot anatomiskām analoģijām. Vislabāk tas ir redzams mītos par radīšanu. Katrs, kas r pārzina embrioloģiju un palīdzību dzemdībās, atpazīs pamatalegorijas attiecībā uz Ādamu, Ievu un Ēdenes dārzu, deviņu pakāpju Elevsijas mistērijām, leģendām par brahmaņiem un Višnu iemiesošanos.
Menlijs P. Holls, fragments no grāmatas „Enciklopēdisks stāstījums par masonu, hermetistu, kabalistu un rozenkreiceru simbolikas filozofiju”.