Vispasaules buršanās māksla pieder pirmajam gadsimtam un senās pasaules cilvēkiem. Pamatidejas, slepeno tekstu radīšanai, pirmo reizi izteica senā pasaule, un viņu idejas aizguva visa cilvēce. Senā pasaule bija sakoncentrējusies Austrumos, tur tautas, radot idejas mītiem, domas par slepenajiem tekstiem, ticamus stāstus par seniem notikumiem, iemiesoja tos vīzijās. Šajās vīzijās eksistēja reliģiozā, politiskā un pilsoniskā sadzīve. Cilvēku dzīve realizējās šajās sadzīvēs. Senās pasaules vairs nav, tautas, kas bija šīs sadzīves sastāvdaļa, arī vairs nav, bet mums ir palikuši viņu mīti, ticējumi un stāsti. Jaunā pasaule neko pati nav radījusi, tā, kā adoptēts mantinieks, kā tēva mantojuma pārvaldītājs, sāka rūpēties par mantojumu, pārveidot lietas, kuras nebija atbilstošas laikmetam, noliedza jēdzienus, kuri bija pretēji jaunajai domāšanai, bet pieņēma pamatdomas, kuras sajūsmināja iztēli un glaimoja tās vājībām.
Mīti, kuri pārgāja uz jauno pasauli, izveidoja dēmonoloģiju, tik daudzveidīgu, tik dažādu, cik daudzveidīgas bija tautas un to personificēšanas spējas. Ne dienas, ne gadus, bet gan gadsimtus, nākošās paaudzes apguva senās dzīves mītus. Katra tauta pieņēma tikai to, kas varēja sadzīvot ar viņu ticību un pielika klāt kaut ko, kas pietrūka viņu ticībai. Dēļ šīm asimilācijām un papildinājumiem, izveidojās – mitoloģija un simbolika. Seno cilvēku mitoloģija bija identificēta ar dievišķiem priekšmetiem, personificētiem pēc katra cilvēka gribas. Simbolika tika veidota pēc zīmēm, kuras tauta nespēja izprast, no kurām tauta baidījās. Lietas, kuras tika simbolizētas kā nesasniedzamas un baisas, slēpa sevī priekšstatus par dabu. No senās pasaules domām tika izveidota buršanās māksla atsevišķās burvju, zintnieku, brīnumdaru, zīlēšanas nozarēs. Visos tās tekstos mēs varam izlasīt citu cilvēku pieredzi, kuri bija izpētījuši dabu, lai veiktu labas un sliktas lietas.
Stāsti, par sen bijušo, radīja ticējumus, kuri bija neizsīkstoši līdz pēdējai iespējai un apbrīnojami līdz nesaprotamam apžilbumam. Pēc tautas ticējumiem var uzzināt visu par privāto dzīvi un paražām.
Senās pasaules slepenos tekstus īstenoja cilvēki, kuriem bija bezgala daudz vārdu. Šie cilvēki - skolotāji, savus noslēpumus ietērpa brīnumainos izdomājumos, atrada labvēļus un izplatīja skolniekus. Sanskrita raksti mūs pārliecina, ka Indija ir slepeno zināšanu šūpulis, visu vēlāko izmaiņu pirmdzimtais ideāls. Ēģiptes un Persijas izredzētie cilvēki, apmeklējot Indiju, apguva slepenos tekstus un, atgriežoties savā dzimtenē, stāstīja par tiem saviem tautiešiem. Grieķija noklausījās šos stāstus un atstāstīja tos Romai, un aiz tās arī visām nākamām paaudzēm.
Apskatot šo valstu slepenos tekstus, mēs varam atrast katrā no tām savus skolotājus, savas pravietojuma vietas, savas buramās grāmatas, savus zīlēšanu veidus.
Senajā pasaulē, slepeno tekstu skolotāji eksistēja kā atsevišķas kastas, kurām bija dažādi nosaukumi. Tie bija: astrologi, avguri, prognostiķi, mistagogi, sortilegi, garuspeksi, pifonijas.
Astrologi, kurus sauca par matemātiķiem, zīlniekiem, buramajās grāmatās tiek norādīti kā tās radītāji. Vērojot planētu un zvaigžņu kustību, viņi pareģoja dažādus notikumus gan valsts, gan privātajā līmenī.
Efemerīdas – astrologu gara darbs – tajās bija aprakstītas pārmaiņas debess spīdekļos. Pirms tam bija ticējums, ka Persijas Zoroastrs pirmais sarakstīja buramo grāmatu, bet tagad, līdz ar sanskrita tekstu atklāšanu, tā tiek iznīcināta.
Uz krievu zemi astrologi pārnāca tās sabiedriskās dzīves sākumā un ieviesa savas zināšanas katra cilvēka dzīvē tik dziļi, ka vēl tagad eksistē ticība, ka planētas ietekmē cilvēka likteni. 1584. gadā, Maskavā, starp divām baznīcām, tauta redzēja komētu ar krustveida debesu zīmi. Cars Ioans IV Vasiļjevičs, skatoties uz šo komētu teica:” Lūk, manas nāves zīme!” Pēc šiem vārdiem viņš lika ierasties pie sevis astrologiem no Krievijas un Lapzemes. Toreiz ieradās pavisam 60 astrologi un pareģoja, līdz ar komētas ierašanos, cara nāvi.
Šie Kurbska pieraksti, par Cara Ioana Vasiļjeviča apspriedi ar astrologiem, parāda mums, ka pie mūsu senčiem nāca astrologi no Lapzemes, un ka viņi ar savu pareģošanu iedvesa tautai bailes no komētu parādīšanās, kuras turpinās vēl līdz šai dienai. Piebildīsim, ka arī krievu tautas simbolika ir astrologu izdomāta.
Avguri, pareģoja nākotni pēc zibens un pērkona, pēc putna klaigām un lidojuma, pēc tā, kā vistas knābā graudus. Vārnas, kovārņa, pūces, gaiļa klaigas bija nelaimes vēstnesis, ērgļa un klijas lidojums risināja pārgājiena jautājumu, vistas graudu knābāšana deva veiksmi karā. Avguroloģija pārgāja uz krievu zemi ar daudzām izmaiņām. Vēl tagad iedzīvotāji baidās no vārnām un kovārņiem, baidās no gaiļa klaigām, vēl līdz pat šodienai Ziemassvētku zīlēšanas laikā skatās, kā vistas knābā graudus.
Prognostiķi bija izklīduši pa visu Grieķiju, it sevišķi bija sastopami Elidā. Krētas Epimenīds, Skīfu Avaris, Empedokls zīlēja pēc visparastākajām dabas parādībām. Laime vai nelaime privātajā dzīvē tika skaidrota ar sapņiem, trokšņiem ausīs, skropstu trīsēšanu. Prognostiķu attīrīšanās un lūgšanas bija aprakstītas Orfeja un Muzeja grāmatās. Prognostiķu mācības cieši iefiltrējušās krievu dzīvē un ir populāras vēl šodien. Parastais cilvēks, paskaidrojot novērojumus, izmanto prognostiķu mācības, un pat nenojauš, ka ir viņu uzticams sekotājs.
Mistagogi ir Elevzinas noslēpumu pārvaldītāji, viņi izplatīja savu slepeno mācību Cereras svētnīcā, piesaucot briesmīgus rēgus. Vīzijas un rēgi ir atstājuši lielu iespaidu arī uz Krievijas iedzīvotājiem. Pieredzējuši cilvēki, stāstot par rēgiem, vienmēr pieminēja kādus noslēpumainus tekstus.
Sortilegi – cilvēki, kuri zīlēja par notikumiem izmantojot lozi, un tie sastādīja īpašu priesteru kastu Romā. Sortilegu zīlēšana notika urnās. Viņi pielēja urnu ar ūdeni, ielika tajā plāksnītes, aprakstītas ar zīmēm, pēc tam, tās izņemot, paskaidroja to nozīmi. Dažreiz lika izņemt no urnas papīra strēmelītes uz kurām bija uzrakstītas dzejas vārsmas. Sortilegu zīlēšana vēl joprojām pastāv krievu zemē. Iedzīvotājs izmantojot lozi risina strīdīgas situācijas savā dzīvē, laukos, sanāksmes laikā, izlozē, kurš ies rekrūtos, pilsētā ar lozes palīdzību izvēlējās meitenēm līgavaiņus. Ilgdzīvotāji vēl atcerās, ka maskavieši ar lozēm gāja uz baznīcu.
Garuspeksi, zīlēja pēc upuriem, balstot savus pareģojumus uz dzīvnieku iekšām, īpaši aknām, zīlēja pēc uguns un dūmiem. Garuspeksu zīlēšanas veids ir mazpazīstams krievu burvjiem, tomēr brīnumdaru cieņa pret aknām, zintnieku ieinteresētība par uguni, liek domāt, ka arī tā kādreiz ir bijusi Krievijā.
Pifonijas – fessālijas brīnumdares, izveidoja īpašu kastu Fessālijā, apbūra skorpiona koduma vietas, izsauca vētru, izkustināja mēnesi, apstādināja sauli, atdzīvināja mirušos un dzīvos noveda līdz kapam. Tam visam ticēja visā Grieķijā.
Krievu burvestības un zintniecība tika radīta pēc fessālijas brīnumdaru teikām. Mūsu vietējie burvji pārstāv šīs brīnumdares.
O.Ajsins „ Pasaules tautu zīlēšanas”