Joprojām notiek diskusijas, par vārda druīds izcelsmi. Tas ir līdzīgs īru vārdam drui, kas nozīmē ozolu meža cilvēki. Tāpat arī meža dievus un koka dievības Grieķijā, sauca par driādēm.
Romiešu karagājienu laikā druīdi izklīda pa visu Galliju un Britāniju. Viņu varu pār cilvēkiem neviens nekad neapstrīdēja, un ir zināmi gadījumi, kad armijas, gatavas mesties viena otrai virsū, nolika ieročus pēc baltā tērpā ģērbta druīda gribas. Nekad neviens svarīgs pasākums nesākās bez šo patriarhu palīdzības vai līdzdalības, kuri bija starpnieki starp Dieviem un cilvēkiem. Druīdu ordenis tika pelnīti cienīts par dziļām Dabas likumu zināšanām. Ģeogrāfijas, fizisko zinātņu, teoloģijas un astroloģijas apgūšana, druīdiem bija vismīļākā nodarbe. Druīdi ļoti labi pārzināja medicīnu, ārstniecības augus. Anglijā un Īrijā tika atrasti tam laikam piederoši rupji darināti ķirurģiskie instrumenti. Senos angļu traktātos, par medicīnu, tika rakstīts, ka katram, kas praktizē medicīnu, ir jābūt dārzam, kurā tiek audzēti praksei nepieciešamie augi.
Pazīstamais transcendentālists Elifass Levi apgalvo, ka: „ Druīdi bija priesteri un ārsti, kas dziedināja ar magnētismu un amuletiem, no tiek nākošiem fluīdiem. Universāli līdzekļi bija čūsku olas un āmulis, jo tie piesaista astrālo gaismu. Svinīgums, ar kādu tika nogriezts āmulis, liecina par to, cik ļoti cilvēkos bija nostiprinājusies ticība, tā magnētiskajām īpašībām... Progress, magnētisko parādību izpētē, agrāk vai vēlāk mums atklās āmuļa absorbējošās īpašības, un tad mēs sapratīsim, kādas neparastas īpašības piemīt augam, no kura tika gatavoti uzlējumi un novārījumi. Un tad sēnes, āmuļus un citus koku izaugumus, mēs jau apzināti izmantosim medicīnā, un tas būs aizmirstā jaunatklājums... Taču nevajag steigties pa priekšu zinātnei, kura pagaidām vēl atsakās no tā, kas spēj virzīt uz priekšu viņu pašu...”
Āmulis skaitās svēts, ne tikai tāpēc, ka ir universālās medicīnas simbols, bet arī tāpēc, ka tas aug uz ozola. Ozols druīdiem simbolizēja Augstāko Dievību, un tāpēc, viss, kas uz tā auga, bija svēts.
Druīdu skola dalījās 3 daļās, viņu slepenās mācības bija identiskas masonu ložas mistērijām, slēptas alegorijās.
Zemākā no skolām bija ovātu ( Ovidd ) skola. Tā bija cienījama pakāpe, kura neprasīja speciālu attīrīšanos vai sagatavošanos. Ovāti ģērbās zaļās drānās. Zaļā krāsa druīdiem skaitījās mācību krāsa. Mācekļiem vajadzēja kaut ko zināt no medicīnas, astronomijas, poēzijas, un iespēju robežās – no mūzikas.
Otrai skolai pieder bardi ( Beirdi ). Viņi bija ģērbti gaiši zilās drānās, kas simbolizēja harmoniju un patiesību. Viņu uzdevums bija iegaumēt 20 tūkstošus svētās druīdu poēzijas dzejoļus.
Trešā skola sastāvēja no pašiem druīdiem ( Derwyddon ). Viņi kalpoja tautas reliģiskajām vajadzībām. Druīdi vienmēr bija ģērbušies baltās drānās, kas simbolizēja tīrību, krāsu, ko viņi izmantoja, kā saules simbolu.
Džeims Frīmens Klarks, savā grāmatā „ Desmit lielākās reliģijas”, raksta: „Druīdi ticēja trim pasaulēm un pārceļošanai no vienas otrā. Augstākā pasaulē dominējusi laime, zemākajā – nelaime, bet vidējā ir reālā pasaule. Pārceļošana no pasaules pasaulē bijusi gan soda, gan atzinības, gan dvēseles attīrīšanas veids. Druīdi uzskatīja, ka reālā pasaulē Labais un Ļaunais ir cieši saistīts un atrodas līdzsvarā, un cilvēks ir brīvs savā izvēlē...”
Līdzīgi pārējām mistērijām, druīdu mācība dalījās divās daļās. Vienkāršāko no tām, morāles kodeksu, apguva tauta, bet ezotēriskā daļa bija pieejama tikai izredzētajiem. Lai varētu iestāties ordenī, kandidātam bija jānāk no labas ģimenes un apveltītam ar augstām morāles īpašībām. Kamēr kandidāts nebija izturējis dažādus pārbaudījumus un kārdināšanu, viņam netika izpausts neviens noslēpums. Tikai tad, kad pārbaudes bija izturētas, dziļi mežā vai kādā alā – vietās, kas tālu no cilvēku mitekļiem, kandidātam tika izpaustas druīdu slepenās doktrīnas – par Visuma rašanos, Dieviem, Dabas likumiem, okulto dziedniecību, maģiju, burvestībām, un viņš savukārt deva zvērestu noslēpumus glabāt.
Druīdiem bija ļoti daudz svētku dienas. Svētās diennaktis bija tad, kad bija jaunais mēnesis un pilnmēness. Tika uzskatīts, ka iniciācijai piemērotas dienas ir tikai divas saulgriežu un divas vienlīdzīgās. Saules Dieva piedzimšana tika svinēta 25.decembrī, saullēkta laikā.
Krusts un čūska druīdiem bija svēti. Krustu darināja no ozola zariem, kuri tika nolauzti no stumbra un salikti T burta veidā. Druīdi tāpat pielūdza arī sauli, mēnesi un zvaigznes.
Menlijs P. Holls, fragments no grāmatas „Enciklopēdisks stāstījums par masonu, hermetistu, kabalistu un rozenkreiceru simbolikas filozofiju”.