Paši „ ražīgākie” uz ekstrasensiem , izrādījās pēdējie 150 gadi. Daudzi mediumi un gaišreģi kļuva par pamatlicējiem filozofijas plūsmām, piemēram: Helēna Blavatska, Georgijs Gurdžijevs un Alisters Krouli. Daži, līdzīgi Volfam Messingam un Džeinai Diksonei, bija politiķu slepenie padomnieki. Citi vairāk mīlēja publiskas demonstrācijas, tādi kā slavenais Uri Gellers, kurš loka karotes ar acu skatu.
Protams, ekstrasensiem ir uzradušies gan pielūdzēji gan ienaidnieki. Pēdējo rindās nokļuva arī iluzionisti, kuri uzskata, ka mediumi un gaišreģi apmāna lētticīgo publiku, pasniedzot burvju trikus kā brīnumu.
Varenais Harijs Hudini, savas dzīves pēdējos gados, sāka nodarboties ar krāpnieku diskreditēšanu. Viņš inkognito apmeklēja spiritiskos seansus un tiklīdz pamanīja krāpšanos, rāva no sevis nost masku un teica: „ Es – Gudini! Bet jūs – krāpnieki!”.
Triku meistars Džeims Rendi, savā laikā, noteica sev uzdevumu – atmaskot Uri Gelleru: Rendi nepārtraukti izdomāja veidus, kā neļaut Gelleram krāpties. Jāsaka gan, ka vienu reizi viņam izdevās izjaukt ekstrasensa uzstāšanos. Pazīstamie brāļi Safronovi cītīgi vēro ekstrasensus, kuru sacensības var redzēt televizoros... Šķiet, ka triku meistari uzskata, ka daudz labāk, par zinātniekiem, saprot ekstrasensu darba mehānismus. Tomēr zinātnes kalpi nav ar viņiem vienisprātis, un turpina risināt šo grūto uzdevumu, kurš joprojām līdz galam nav atrisināts.
Pirmā laboratorija, kura pētīja cilvēka pārdabiskās spējas tika izveidota PSRS, pēc Staļina iniciatīvas, kurš apbrīnoja Volfa Messinga spējas. Vadoni ļoti interesēja gribasspēka iedarbības mehānismi uz cilvēka apziņu. Turpmāk ar ekstrasensorikas problēmām nodarbojās slēgtās iestādes, kuras, starp citu, nekad nepublicēja savu pētījumu rezultātus. Tomēr, kaut kāda informācija noplūda un radīja baumas, un tikai pēc PSRS sabrukuma, informācija par izmēģinājumiem ar ekstrasensiem kļuva pieejama. Pazīstama kļuva gan Roza Kuļešova, kura prata lasīt un noteikt krāsu ar pirkstu galiem, gan Nineļ Kulagina, kur demonstrēja telekinēza brīnumus, noturot gaisā metāla bumbiņu, gan Džūna, kuras dziednieciskās rokas deva atvieglojumu pašam Brežņevam...
Tai pašā laikā, akadēmiskā zinātne nepievērš uzmanību paranormālām parādībām. Šis strausa princips nav nemaz tik jauns – pietiek atcerēties kaut vai Kopernika, Einšteina teorijas, ģenētiku utt. Visu, ko cilvēks nevar paskaidrot, viņš cenšas noliegt. Tas, protams ir vieglāk, nekā pieņemt faktu, ka mūsdienu zinātnes robežas ir pārāk šauras, lai zinātniski izskaidrotu ekstrasensorikas faktu.
Zinātnieki, parapsihologi un psihiatri, apvienojušies, sastādīja programmu, kura ir spējīga vairāk vai mazāk objektīvi pierādīt vai noliegt cilvēkam piemītošās, attīstītas ekstrasensorās spējas. Potenciālos ekstrasensus lūdz noteikt, kāds attēls atrodas aploksnē, pastāstīt pēc fotogrāfijas cilvēka atrašanās vietu, sajust dzīvu un nedzīvu enerģiju. Šīs metodes, pateicoties televīzijai, ir plaši pazīstamas.
Bet ir arī tādas metodes, kuras prasa detalizētu izpēti. Viena no tām – testēšana ar ūdens palīdzību. Ekstrasensam lūdz enerģētiski iedarboties uz ūdeni, piemēram, ieliekot tajā vārdu „mīlestība”. Pēc tam iegūto materiālu zem mikroskopa salīdzina ar kontroles paraugu, kurš nebija pakļauts iedarbībai. Ūdens ir ļoti jūtīgs uz iedarbību: pozitīvu emociju ietekmē tā molekulas veido skaistas struktūras, kuras atgādina sniegpārsliņas vai zvaigznītes. Bet, ja ūdenim nosūta domas par nāvi, ciešanām, vardarbību, tad tā struktūra izkropļojas un pieņem kroplīgas formas. Ekstrasensa darba kvalitāti nosaka gan pēc iedarbības spēka uz ūdens struktūru, gan pēc emociju nodošanas precizitātes.
Ekstrasensus testē arī ar melu detektora palīdzību. Ja ekstrasens pārbaudes laikā izdomā vai šaubās savos vārdos, izjūt bailes vai nav pārliecināts par saviem spēkiem – tad viņu nodod, tā saucamās, organisma veģetatīvās svārstības, kuras arī reģistrē poligrāfs. Ekstrasenss, kurš nefantazē, bet pastāsta par redzēto, vai savas izjūtas, veiksmīgi izies testu.
Tomēr pašus precīzākos rezultātus dod encefalogrāfs. Zinātnieki pamanīja, kad ekstrasens noskaņojas uz darbu, viņam aktivizējas noteiktu dziļo struktūru funkcija galvas smadzenēs, ko arī parāda encefalogrāfs. Iespējams, ka tas arī ir tas pats „uztvērējs”, ar kura palīdzību gaišreģi uztver, parastajam cilvēkam nepieejamo, informāciju. Viena no problēmām, ar kuru ir saskārušies zinātnieki, - nav iespējams identificēt ekstrasensorās spējas cilvēkam pēc ārējām pazīmēm. Satiekot viņu uz ielas, metro vai citur, jūs nekad nevarēsiet iedomāties, ka jums priekšā stāv ekstrasenss, ja vien viņš pats negribēs sevi atklāt.
Jūlija Avdienko „ Aiz realitātes robežas”, Discovery, No7,2009